Pasaka par Pelašķi (Inese Vasiļevska)

Saka: vēro augus, kuri aug tavas mājas pagalmā. Viņi pastāstīs kāpēc tie ir tavā pagalmā. Vēroju un priecājos, bet neatceros, ka šis augs būtu bijis tādā daudzumā pašā sākumā, kopš sākām šeit dzīvot. Un neticēsiet, šis augs ir arī mana dārza dobēs. Tagad zinot un saprotot nedaudz vairāk, nekā pirmo reizi sastopoties ar viņu, jautāju sev: tiešām man tas vajadzīgs? Atbilde: jā, jā un vēlreiz jā.  Šis neparastais stāsts ir par Pelašķi (Achillea Millefolium).

Pasaka aizsākās sen senos laikos, kad cilvēki augus izmantoja savas veselības uzturēšanā. Tas bija aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Pasaulē pie cilvēkiem atnāca augs, kuram vārdu deva par godu grieķu varonim Ahillejam. Jautāsiet: kā tā? Šo neparasto augu drosmīgie grieķu kareivji izmantoja savu brūču dziedināšanai. Millefolium, kas ir auga nosaukuma otra daļa ir cēlusies no latīņu/itāļu vārda 1000 lapas. Jā, interesanti kāpēc tieši 1000? Vai tāpēc, ka Pelašķim ir daudz lapu? Ja vērīgāk ieskatās, tad katru lapu vēl var saskaitīt mazākās vienībās un arī ziediņu ir daudz. Vai tāpēc, ka Pelašķis ir viens no unikālākajiem augiem un saukts par visu kaišu dziedinātāju?

Kādā Karaļvalstī dzīvoja ļoti laimīgi Karalis un Karaliene. Viņiem bija meitiņa Ahilleja. Meitenīte auga un kļuva arvien skaistāka, jo vecāki radīja viņai tādus apstākļus, kur meitenīte varēja attīstīt savus talantus. Kur Ahilleja gāja, tur tapa gaisma. Viss tapa tīrs un pasargāts. Ja kādam arī misējās sevi savainot, tad Ahilleja dažu minūšu laikā prata sadziedēt brūci un tā, ka pat neviens neticētu, ka attiecīgā vieta ir bijusi savainota.

Ahilleja daudz laika pavadīja dabā, sarunājās ar augiem, putniem, vēju, lietu un citām dabas parādībām un būtnēm. Viņai bija Krustmāte-Feja, no dabas feju pasaules, kura ierādīja Ahillejai dažādas gudrības. Ahillejas klātbūtne radīja dziedinošu atmosfēru, īpaši, ja viņa sāka dziedāt un dejot.

Kā jau visās pasakās arī šajā par Ahilleju, pienāca laiks, un tēvs vēlējās izprecināt savu meitu princim, kurš izpildīs šādus noteikumus:

Pirmkārt, puisim jābūt ar stingru mugurkaulu, atbalstošam, staltam un skaistam.

Otrkārt, puisim jāiztur trīs pārbaudījumi:

-          veselu nedēļu jāiztiek ar ļoti mazu ūdens daudzumu, bet pēc tam jāspēj atjaunoties,

-          jāsadziedē savas brūces, ka pēc tam nav rētu,

-          ar savu klātbūtni jāspēj uzvarēt visus ienaidniekus.

No malu malām sabrauca daudz precinieku, pat no aizjūras zemēm, jo par Ahillejas īpašajām spējām un skaistumu ziņas bija izplatījušās ārpus Karaļvalsts jau ilgu laiku.

Daudz puišu ieradās uz pārbaudījumiem, bet viens Princis izcēlās ar savu stāju un gaismu, ko izstaroja. Visur, kur Princis gāja, tapa gaišs un tīrs. Visi mošķi, kas nevarēja izturēt šādu spozmi, pazuda uz neatgriešanos. Vairāki no prinčiem bija stalti un skaisti, bet šis Princis izcēlās ar kaut ko īpašu. Princis bija ļoti apņēmīgs un pārliecināts, ka Karaļa uzdevumus varēs paveikt.

Pienāca diena, kad Karalis paziņoja par veicamajiem uzdevumiem. Visiem jaunekļiem, kuri cīnījās par Ahillejas roku un sirdi, bija jādodas uz tuksnesi, kur bija jāpavada viena nedēļa, jānoiet noteikts attālums un jāatgriežas karaļvalstī atjaunotiem. Princis kopā ar pārējiem devās tuksnesī. Katram līdzi tika iedots neliels ūdens daudzums.

Dienai pieņemoties spēkā, Saule karsēja arvien spēcīgāk un spēcīgāk. Tuksneša smiltis karsēja basās kājas. Reizēm likās, ka pēdas atrodas uz cepešpannas. Jau pirmās dienas otrajā pusē bija prinči, kuri padevās, jo izvēlējās nedoties tālāk tuksnesī. Princis gāja cēli, stalti, uzmundrinot citus. Ūdeni lietoja tikai tik daudz, lai samitrinātu lūpas, jo nebija zināms, vai nedēļas laikā tas būs pieejams. Princis ar savu klātbūtni pārējiem radīja pārliecību un iedeva kaut nelielu drosmes devu. Viņš centās citus uzmundrināt, un viņa klātbūtnē daudziem bija viegli un gaiši.

Arī tajos laikos bija cilvēki ar lielu skaudību un iedomību, pārākuma sajūtu. Vairāki no dalībniekiem sāka veidot grupiņu, tiem likās, ka Princis nav nekāds gaišais tēls un izlēma viņam ieriebt. Viņi sasita savas izdzertās stikla pudeles un nakts laikā izbēra uz ceļa, pa kuru bija paredzēts doties nākamajā rītā. Neko ļaunu nenojaušot, Princis un pārējie, atguvuši spēkus, devās tālāk. Taču tālu netika, jo uz nomestajām stikla lauskām sagrieza pēdas.  Vaininieki tikai pasmīnēja un devās tālāk. Princis ar savu dzīvības enerģiju drīz vien apturēja asiņošanu no brūcēm gan sev, gan citiem. Tas ļāva apsaitēt brūces un kaut lēnām, bet kustēties uz priekšu. Otrajā rītā pēc naktsmiera visiem brūces sāka vērties ciet. Trešajā dienā tās bija aizvērušās un varēja redzēt tikai zīmes, ka tur ir bijusi brūce. Vēl pēc dienas nevienam brūču vairs nebija, pat rētu nebija.

Ja jautāsiet par tiem, kuri aizsteidzās uz priekšu un pameta pārējos nelaimē, viņi vairs neatgriezās. Viņu melnās domas un darbi tiktu izgaismoti un viņi nevarētu atrasties Prinča klātbūtnē.

Bija pienākusi diena, kad ceļš tuksnesī sāka virzīties atpakaļ un ūdens bija atlicis vairs tikai dažas lāses. Daudzi nespēkā pakrita, bija jāatbalsta. Daudziem Saule bija  radījusi veselības problēmas. Princis arī bija uz spēku izsīkuma robežas. Taču viņam bija pārliecība, ka netālu ir ūdens. Tā arī bija, pēdējā vakarā atlikušie dalībnieki, kuri cīnījās par Ahillejas roku, nonāca pie skaista ezera. Visi bija laimīgi, jo varēja veldzēties. Pagāja nakts, un no rīta, kur gadījās, kur ne, visi atradās pie Karaļnama vārtiem. Visi bija noputējuši, daži savārguši, jo nespēja ar savu dzīvības enerģiju atjaunoties, neskatoties uz to, ka vakarā bija nonākuši līdz ezeram un dabūjuši atveldzēties. Princis vienīgais bija mundrs, atjaunojies un dzīvespriecīgs. Nevienam nebija šaubu, ka viņš ir uzvarējis pārbaudījumā par Ahillejas roku.

Visi beidzot arī uzzināja Prinča vārdu – Ahillejs. Karaļvalsts bija laimīga, jo satikās vīrišķais spēks ar sievišķo daili, radot daudz un izturīgu pēcnācēju. Un visi dzīvoja ilgi un laimīgi.

P.S. Lai mēs visi protam saglabāt, uzturēt un atjaunot savu dzīvības enerģiju! Nezaudēt to. Būt gaismā un būt gaismai!

Atpakaļ uz blogu

Atstāt komentāruAtstāt komentāru